English
Meklēšana

Web-lapas karte
Aktualitātes - Vispārīgās
26.04.2012
Indijas spilgto mirkļu mozaīka

Indijas spilgto mirkļu mozaīka

Citu cilvēku stāstītais vai žurnālā lasītais par dažādiem ceļojumiem mudina arī pašam kādreiz pārliecināties par attiecīgās valsts neatkārtojamo un savdabīgo skaistumu. „Tas, kas ir mācīts skolā, ir pavisam kas cits. Pienāk viens moments, kad gribi saprast un redzēt, kā tur ir īstenībā. Tad, kad tu esi tur, tad ir pavisam cita sajūta,” tā stāsta Rēzeknes Augstskolas lektore Rita Burceva, kurai ceļošana ir vaļasprieks un kura aprīļa sākumā uz Latviju atveda iespaidus un emocijas no Indijas.

 

„Tā kā daudzās Eiropas valstīs jau ir būts, tad 2011. gada rudenī izdomājām, ka vajadzētu paplašināt horizontu,” Rita stāsta par to, kāpēc Indija tika izvēlēta par ceļojuma galamērķi. „Pirms kādiem gadiem 15, kad tikko atnācu strādāt uz Rēzeknes Augstskolu, man izdevās gadā sakrāt 42 latus, un tad es braucu ceļojumā uz Lietuvu. Kopš tā brīža, ja izdodas, pat vairākas reizes gadā tiek izvēlēti kādi jauni maršruti. Biežāk jau mēs – ģimene – braucam ar savu automašīnu, un rezultātā Eiropā praktiski gandrīz jau visur ir būts.”

Indijā tika pavadītas 12 dienas, gūstot iespaidus tās centrālajā daļā, kur ir apskatāmas pilsētas Deli, Varanasi, Agra, Džaipura, imperatora Akbara galvaspilsēta Fahtepur Sikri, kultūras pieminekļi Tadžmahals, Amber cietoksnis-pils, Vēju pils, Sarkanais forts, 17.gadsimtā celtā karaliskā observatorija Jantar Mantar un daudzi citi. „Bija dzirdēti stāsti par milzu tempļiem, kas pārsteidz ar savu krāšņumu, ka tur ir cita arhitektūra, kultūra, ka cilvēki ģērbjas savādāk nekā pie mums,” stāsta Rita.

 

Kontrastu zeme: nabadzība un bagātība

Indijā var vērot gan tempļu vienreizējo krāšņumu, gan arī augsto nabadzības līmeni. Kā stāsta Rita, tad viņu esot pārsteidzis tas, ka nabadzīgie nesūrojas par to, ka viņi tādi ir, bet pieņem šo situāciju kā normu un necenšas pārtaisīt pasauli. „Tur ir kastu sistēma. Ja esi zemākajā ceturtajā kastā, tad no tās nav lemts izkļūt laukā. Arī precības notiek tikai savas kastas ietvaros.”

„Zem nabadzības robežas pie viņiem esot vairāk nekā puse iedzīvotāju. Tas ir ļoti daudz, tajā pat laikā niecīgs daudzums, tikai daži procenti cilvēku ir miljonāri,” Rita sniedz ieskatu statistikas datos. „Tam ir savs pamats. Viņiem ir vietējās dabas resursu raktuves, piemēram, dārgakmeņu un marmora atradnes. Ir tādi otrās kastas pārstāvji, kuri gadiem ilgi veiksmīgi nodarbojas ar šiem rūpaliem, un tas tiek darīts no paaudzes paaudzē.”

Kuriozie ceļu satiksmes momenti

 „Ceļu policisti ir atsevišķa kategorija. Viņiem nav strīpaino zižļu, bet gan tāda kā ganu nūja ar aizliektu galu, apmēram 70 cm gara. Ar šo nūju viņi norāda, uz kuru pusi tad kura mašīna drīkst braukt. Satiksmē piedalās arī govis,” stāsta Rita. „Mums tikai trešajā dienā paskaidroja, kāpēc autobusā ir divi šoferi – viens labajā pusē, bet otrs kreisajā pusē. Izrādās, tas, kurš labajā pusē, ir galvenais šoferis (Indijā mašīnām stūre ir labajā pusē), bet otrs šoferis pieskata, lai, piemēram, spogulītis neaizķeras krūmos. Ja tā ir noticis, tad viņš lec ārā un meklē to spogulīti. Pa atvērto stiklu viņam ir jākomunicē ar pārējiem satiksmes dalībniekiem, lai autobusu varētu izdabūt cauri šai satiksmei.”

 „Bija tā, ka mēs vietējam gidam lūdzām, lai parāda mums veco Deli. Tur ir tādas šauras ieliņas. Kad kādu laiciņu pabraucām, secinājām, ka nevaram tālāk tikt, jo tur perpendikulāri gar malu salikti motocikli (tie ir ļoti izplatīti transportlīdzekļi), bet kāds uz braucamās daļas bija savu automašīnu novietojis. Tad nu šoferītis pakomunicē ar apkārtējiem, tiek signalizēts, bet neviens pie auto nenāk. Rezultātā uzradās vīrieši, pacēla šo automašīnu (tā kā mašīnai bija vaļā logi, tad to varēja ērti izdarīt), aiznesa, nolika malā, lai mēs – tūristi – ar savu autobusu varam tikt projām. Tas bija absolūts pārsteigums,” Rita dalās spilgtajās emocijās par redzēto.

 

Apbrīnojamā tempļu greznība

Indija pārsteidz ar tempļu greznumu. „Tie visu laiku ir vaļā, cilvēki drīkst iet iekšā, bet tikai noautām kājām. Mums bija pat speciālas „tempļu zeķes”, jo dažos tempļos drīkstēja iet ar zeķēm. Ir arī tādi tempļi, kuros varēja iet tikai tad, ja kājas bija basas,” saka Rita. Gan pie lielajiem tempļiem, gan arī pie mazākajiem ir apsargi un drošībnieki, kas jebkurā brīdī var pārmeklēt ienācējus.

„Liela daļa piļu un kultūras objektu ir no marmora, un tur ir ieguldīts milzu darbs, izdoma un arī laiks. To pašu Tadžmahala mauzoleju 20 000 strādnieku 22 gadus cēla. Tas ir ārkārtīgi skaists ēku komplekss gan vērtējot no tālienes, gan tuvplānā. Kad apzinies, kāds darbs ir ieguldīts, tad viss šķiet vēl greznāks, majestātiskāks un nozīmīgāks. Viens no jaunākajiem un lielākajiem tempļiem Indijā ir Swaminarayan Akshardham. Tempļa sienas rotā lieli dabīgie rubīni un smaragdi, figūras cilvēka augumā ir no zelta, grīdu klāj zaļgans marmors. Visi griesti, sienas – greznības esence, bet diemžēl šo tempļa iekšienes skaistumu nebija ļauts fotografēt,” stāsta Rita.

Kā ārkārtīgi interesantu apskates objektu Rita min Pērtiķu templi par godu viņu valdniekam pērtiķim Hanumanam, un tajā tiešām dzīvo ļoti daudz šo dzīvnieku. „Templī ir jāiet, protams, basām kājām, bet pērtiķim var iepatikties atstātie apavi. Pie ieejas bija tāda metāla kārba ar milzu aizbīdni, kurā tika salikti apavi, un kārba tika aiztaisīta ciet. Gids jau laicīgi bija sagādājis pāris kilogramus mandarīnu, lai ar pērtiķiem varētu veiksmīgi tikt galā,” atceras Rita.

 

Izglītības stimulācijas programma

„Ne katrs tur mācās vidusskolā. Indijas valdība šobrīd ļoti stimulē meiteņu mācīšanos. Valsts pilnībā sponsorē publiskās skolas līdz 9. klasei, nodrošina pusdienas, formas tērpus. Kad meitene ir pabeigusi vidusskolas pirmo klasi, tad valsts bez maksas piešķir jaunu velosipēdu, lai viņa varētu tikt līdz mācību vietai un atpakaļ. Kad viņa pabeidz vidusskolas otru klasi, tad tiek piešķirts 10 000 rūpiju, bet kad pabeidz arī pēdējo klasi, tad valsts piešķir vēl 15 000 rūpiju,” Rita sniedz ieskatu Indijas izglītības sistēmā.

Indijā klasēs ir daudz skolēnu – apmēram 30-40 bērni katrā. „Skolotāju istaba – ārprāts! Tur nav galdu, telpas vidū - miskaste, gar malām ir, kur apsēsties. Pie mums tā varētu būt, piemēram, mantu noliktava, nevis skolotāju istaba!” Rita neslēpj savas emocijas par redzēto.

 

Neaizmirstamā indiešu virtuve

„Ēdieni ir labi, bet ir par stipru priekš mūsu kuņģiem. Ir tādi ēdieni, kad uzreiz jāpasūta ūdens pudele. Jau otrajā dienā pie brokastu vai vakariņu galda sākām skatīties, kur ir ēdiena nosaukums, jo tur vienmēr ir sarkana vai zaļa zīmīte. Ja zīmīte  zaļa, tad ir cerība, ka ēdiens nav ļoti stiprs. Sāls praktiski netiek lietota, bet ir daudz citu dabīgu garšvielu, ar kurām panāk vajadzīgo efektu,” stāsta Rita, atzīstot, ka dažiem noteikti indiešu virtuve paliks atmiņā uz mūžu. Kā ļoti interesantu un garšīgu Rita min Masala tēju, kas ir populārākā un labākā indiešu tēja. Tai klāt ir liktas dažādas garšvielas – kardamons, ingvers, nedaudz pipari, un tas viss ir jādzer kopā ar pienu.

 

Neatlaidīgie tirgoņi

Indiešiem ir vēl kāds interesants biznesiņš. Viņi mēdz nofotografēt tūristus, lai arī tas nav lūgts, un tad piedāvāt šīs fotogrāfijas iegādāties. „Kamēr ar ziloņiem braucām gar ezeru uz noteikto apskates objektu, viņiem jau ir gatavas bildes. Cena tiek prasīta pārāk augsta, lai tās pirktu, bet runājoties ir iespējams nokaulēt cenu līdz 50 sant. par katru. Taču pats labākais ir tas, ka viņi pēc tam atrod vēl kādas citas bildes, kurās esi redzams, otrā pilsētas galā viņi sameklē tevi un saka, ka nu šīs arī ir jānopērk,” par neatlaidīgajiem tirgoņiem stāsta Rita.

 

Ritas ieteikumi, kas būtu jāievēro ceļotājam, pirmo reizi apmeklējot Indiju

* Nebraukt vienam. Ja, piemēram, no brokastu galda jūs abi vienlaicīgi piecelsieties, lai paņemtu pa maizītei, kad atnāksiet atpakaļ, uz galda vairs nekā nebūs – ne šķīvja, ne dakšiņas, ne tasītes.

* Ja nav kādu specifisku vēlmju, tad divas nedēļas Indijā ar 300 dolāriem var izdzīvot. Tas nav daudz, bet ar to pilnīgi pietiek arī suvenīriem mājiniekiem.

* Ir jāapzinās, ka būs asie ēdieni. Viesnīcā var nebūt neviena ēdiena, kas kaut nedaudz atgādinās kaut ko eiropeiskai pārtikai līdzīgu.

* Jāņem līdzi kādas pildspalvas, zīmulīši, jo tie bērni, kuri diedelē, ne vienmēr prasa naudu. Viņi priecājas arī par mazumiņu.

* Dažādu suvenīru pārdevējiem ir paradums ļoti aktīvi piedāvāt savu preci. Ja viņš staigā tev apkārt piecas minūtes un tu piecas minūtes atkārto: Paldies, nē! – tad viņš to neuztver kā atteikumu. Vislabākais ir vispār neiesaistīties sarunā, ja tiešām nevēlies to, ko viņš piedāvā. Jo, ja tu atsaucies (vienalga – kā reaģējot), tu jau esi iesaistījies sarunā un atpakaļceļa vienkārši nav.

 

Inga Kaļva, SAN informācijas speciāliste

Ķīmijas skolotājs hindu vidusskolā

Greznība un nabadzība: pie ieejas Agras fortā

Lai droši tiktu garām uz Pērtiķu templi, dzīvnieciņi jāpabaro

Vēju pils Džaipurā. Iespaidīga, vai ne?

Baltā marmora templis Tadžmahals – iespaidīgākais un izsmalcinātākais monuments valdnieka Shan Jehanto mīļotās sievas piemiņai, viens no septiņiem pasaules brīnumiem





RA Kontaktinformācija
Rēzekne, Atbrīvošanas aleja 90
LV-4601

Tālrunis: +371 64623709
Fakss: +371 64625901

 

Uz lapas sākumu

© Rēzeknes Augstskola
Visus jautājumus un ierosinājumus
sūtiet uz web@ru.lv