English
Meklēšana

Web-lapas karte
Aktualitātes - Vispārīgās
05.07.2006
Akadēmiskajā konferencē izstrādā priekšlikumus

Akadēmiskajā konferencē izstrādā priekšlikumus

Akadēmiskajā konferencē piedalījās 62 dalībnieki, kuri pārstāvēja Rīgu, Vidzemi, Latgali: specializēto un vispārējo pirmsskolas izglītības iestāžu darbinieki, speciālo un vispārējās izglītības iestāžu darbinieki, izglītības pārvalžu vadītāji un darbinieki, vecāku pārstāvji.

Konferences mērķis bija analizēt bērnu ar speciālajām vajadzībām integrācijas norisi vispārējās izglītības iestādēs Latvijā, meklējot pastāvošo problēmu risinājuma iespējas, lai nodrošinātu reālu, bērnam ar speciālajām vajadzībām humānu, attīstības traucējumiem atbilstošas palīdzības un izglītības ieguvi vispārējās izglītības iestādēs, tā kā Latvijas Izglītības attīstības koncepcijas speciālās izglītības mērķis ir radīt bērniem ar speciālām vajadzībām iespēju viņu veselības stāvoklim, spējām un attīstības līmenim atbilstošu izglītību jebkurā izglītības iestādē, vienlaikus nodrošinot bērnu pedagoģiski psiholoģisko un medicīnisko korekciju, sagatavošanu darbam un dzīvei sabiedrībā.

Darba kārtībā notika plenārsēde, kurā tika prezentēti 6 referāti un pētījumi par bērnu ar attīstības problēmām integrācijas norisi dažādās izglītības iestādēs, dažādos rajonos un reģionos.

Strādājot 3 darba grupās, konferences dalībnieki izstrādāja sekojošus ieteikumus bērnu ar speciālajām vajadzībām integrācijas procesu sakārtošanai valstī, lūdzot IZM pārskatīt un sakārtot Latvijas Republikas normatīvos dokumentus attiecībā uz bērnu ar attīstības traucējumiem integrācijas procesu vispārējās izglītības iestādēs, padarot šo procesu reālu un sasniedzot nosprausto mērķi speciālajā izglītībā:

  1. Nosakot speciālās izglītības skolotāja vienu amata vienību uz 20 izglītības procesā skolā un pirmsskolas izglītības iestādē iesaistītiem bērniem ar īpašām un speciālām vajadzībām, kas diagnosticēti pedagoģiski medicīniskajā komisijā.
  2. Nosakot logopēda vienu amata vienību uz 20 izglītības procesā skolā iesaistītiem bērniem ar runas un valodas traucējumiem, kas diagnosticēti pilsētu un rajonu izglītības pārvalžu apstiprinātā pedagoģiski medicīniskajā komisijā.
  3. Rajonu pilsētās izveidot valsts apmaksātus obligātos bērnu agrīnās diagnostikas centrus ( no 0-3 g.) ar bērniem piemērotu vidi, kurā strādātu ar bērnu psihologs, psihoterapeits, logopēds, surdologs, okulists, ortopēds.
  4. Izdalīt valsts finansētas mērķdotācijas pirmsskolu izglītības iestāžu skolotāju palīgu algām un 20 % piemaksām, ja šie palīgi veic darbu ar bērniem, kuriem ir speciālas vajadzības.
  5. Nosakot valsts apmaksātu sociālā pedagogs likmi katrā skolā.
  6. Nosakot vienu izglītības psihologa amata vienību katrā vispārējās izglītības iestādē, kurā mācību procesā iesaistīti vismaz 20 bērni ar īpašām un speciālām vajadzībām, kas diagnosticēti pedagoģiski medicīniskajā komisijā, pienākumu sarakstā iekļaujot arī darbu ar pedagoģisko kolektīvu.
  7. Noteikt apmaksātu pilnu skolotāja palīga likmi katrā vispārējās izglītības klasē, kurā integrēts bērns ar speciālām vajadzībām.
  8. Noteikt kārtību ”Nauda seko bērnam”, neskatoties kādā izglītības iestādē( speciālajā vai vispārējās izglītības) izglītojas bērns ar speciālajām vajadzībām, nodrošinot paaugstinātas mērķdotācijas saņemšanas iespējas arī vispārējās izglītības iestādēm.
  9. Nodrošināt procentuālu piemaksu par darbu ar īpašu un speciālu vajadzību bērniem arī vispārējās izglītības iestāžu skolotājiem administrācijai, atbalsta komandas darbiniekiem.
  10. Nodrošināt valsts finansētu skolotāju ( visu ) un skolas darbinieku tālākizglītību.
  11. Izstrādāt sistēmu valsts mērogā ( pieaicinot reāli strādājošus praktiķus) bērnu ar speciālajām vajadzībām integrācijas procesu nodrošināšanai.
  12. Noteikt kā valsts prioritāti - nepieciešamo pielāgojumu skolai finansēšana un nodrošināšana dažādu attīstības traucējumu bērnu integrācijas procesu norisei.
  13. Atjaunot vai radīt IZM atsevišķu struktūrvienību speciālās izglītības norišu koordinācijai Latvijā, nodrošinot tās darbībā zinošu, pieredzējušu un ieinteresētu profesionāļu iekļaušanu ( piemēram, G. Vasiļevskis, R. Vīgante u.c.)

Konferences dalībnieku vārdā RA Speciālās pedagoģijas laboratorijas vadītāja, docente M.Rozenfelde Tel .6480404

RA rektors L.Svarinskis iesniedzis Izglītības un zinātnes ministrei 28.06.2006.

Plašāka informācija.

Konferencē tika apskatītas abas Latvijā pastāvošās speciālās izglītības ieguves iespējas, noteikti speciālo skolu darbības pozitīvie aspekti. Pozitīvi vērtējams fakts, ka speciālās izglītības iestādēs skolēni saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem:

  • atrodas pilnā vai daļējā valsts apgādībā;
  • saņem bezmaksas ēdināšanu, ārstēšanu un rehabilitāciju;
  • tiek apgādāti ar medicīniski tehniskajiem līdzekļiem un internāta mīksto inventāru;
  • tiek nodrošināti ar bezmaksas mācību grāmatām un mācību līdzekļiem
  • tiek organizēts bērnu brīvais laiks: kultūras un sporta pasākumu apmeklējumi, brīvdienu nometnes ārzemēs. Skolēni, kas atrodas pilnā valsts apgādībā, papildus saņem arī nepieciešamo apģērbu un apavus.

Skolēnu bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu uzturēšana tiek organizēta atbilstoši spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem.

Negatīvie aspekti:

  • nepietiekoši attīstīta pirmsskolas korekcijas psiholoģiski pedagoģiskā palīdzība bērniem, lai gan pārsvarā bērni aug ģimenēs, tikai nedaudzi no viņiem saņem nepieciešamo korekcijas pedagoģisko palīdzību. Palīdzība tiek sniegta dažādās psiholoģiski pedagoģiskās, rehabilitējošās un ārstnieciski atveseļojošās iestādēs un centros, trūkst vienotas sistēmas attīstības traucējumu izzināšanā bērniem agrīnā un zīdaiņu vecumā, ģimeņu konsultēšanā, Latvijā nav izstrādāts valsts izglītības standarts bērnu, kuriem ir psihofiziskās attīstības novirzes, pirmsskolas izglītošanā. Ir būtiskas problēmas ar nepieciešamā profila speciālistu sagatavošanu, pārprofilēšanu un kvalifikācijas celšanu, lai veiktu korekcijas psiholoģiski pedagoģisko darbu ar bērniem;
  • salīdzinot ar attīstītajām valstīm, mūsu valstī speciālo izglītību saņem apmēram 1/3 bērnu no visiem, kuriem tās ir nepieciešama,
  • bērniem ar plaši izplatītām grūtībām apgūt mācību vielu nav radīts īpašs nodrošinājums. Neveiksmes skolā saistītas ar pārāk sarežģītām izglītības programmām, mācību grāmatu, skolas apģērba dārdzību u.c. aspektiem,
  • bērni ar psiholoģiskas dabas traucējumiem, piemēram, ar neorganiskiem psihogēniem traucējumiem (bērni ar neirozēm, personības traucējumiem, depresijām pēc psihotraumējošām situācijām, afekta stāvokļiem u.c,), kuru cēloņi ir slēpti un bieži vien neapzināti, netiek pieskaitīti pie "īpašu vajadzību" bērniem;
  • individuāla mājas apmācība un atbrīvojumi no eksāmeniem slimības dēļ netiek nodrošināti bērniem ar pastiprinātu uzbudinātību, eksplozivitāti, ļaunumu, impulsivitāti, agresivitāti. Te pieskaitāms arī hiperkinētiskais sindroms, kas kombinēts ar uzvedības un nakts miega traucējumiem, UDS (uzmanības deficīta sindroms),
  • ne visi bērni ar vidēji smagiem un smagiem garīgas attīstības traucējumiem, piemēram, bērni ar Dauna sindromu, bērni ar smagiem daudzveidīgiem traucējumiem tiek iesaistīti izglītojošā darbā, un līdz ar tiek pārkāptas bērna tiesības.

Speciālās izglītības iestādei bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem šobrīd, valstī pastāvošās likumdošanas dēļ, nav iespēju veikt godīgi galveno speciālās skolas uzdevumu – sagatavot bērnu ar speciālajām vajadzībām ( garīgās attīstības traucējumiem) patstāvīgai darba un sabiedriskai dzīvei, jo:

  • zinot un ņemot vērā bērnu attīstības un psihes īpatnības, bērns būtu faktiski jāmāca, jāpieradina pie sev atbilstoša un iemācāma fiziska darba, tā kā intelektuālais darbs, lai arī cik augstās domās bērni ar attīstības traucējumiem un viņu vecāki nebūtu par savām iespējām, nav tas darbs, ko var veikt bērns pēc skolas beigšanas. Piedevām, bērnu ar garīgās attīstības traucējumiem psiholoģija nosaka to, ka jo agrāk šis darbs tiek uzsākts, jo labāki ir rezultāti un bērns spējīgāks pats sevi uzturēt patstāvīgajā dzīvē. Likumdošana un nepārdomātas kontroles orgānu prasības nosaka to, ka bērns speciālajā skolā līdz 4 klasei nedrīkst darīt to, ko vienīgo ir spējīgs iemācīties un darīt - veikt elementārus pašapkalpošanās darbus, jeb, kā kādreiz tas tika traktēts,- sabiedriski derīgo darbu ( mizot kartupeļus, uzkopt telpas, kopt skolas apkārtni, gatavot malku, ravēt utt.). Ņemot vērā to, ka bērni speciālajā skolā nonāk bieži vien novēloti un tajā brīdī, kad viņam nav pieredzes ko un kā darīt, kādas ir šīs iestādes prasības un bērns ir gatavs pieņemt visus noteikumus, mēs viņiem neko neļaujam darīt un nemācam darīt. Turpretim, tad, kad mēs sākam padsmit gadu vecumā viņam kaut ko prasīt, saņemam atbildi: kam maksā, tas lai strādā, man tas nav jādara! Faktiski bērns neapgūst vienīgo ko spēj darīt savā dzīvē - fiziski strādāt un līdz ar to sevi uzturēt, ir nesagatavoti dzīvei un agrāk vai vēlāk nonāk tādā vai citādā sabiedrības aprūpē. Lai cik labi strādā pedagogi dzīves mācības, lauksaimniecības, amatu mācības un citās stundās, bērns ar garīgās attīstības traucējumiem labi apgūst vielu un mūsu prasības pāraug ieradumā ( strādāt! ) tikai ilgstoši praktiski darbojoties reālās vai speciāli radītās, bet maksimāli dabiskajām, pielāgotās situācijās, pieradinot strādāt jau no bērnības;
  • nav iespējams iemācīt plānot savus līdzekļus un budžetu, ja bērni faktiski nekad nedarbojas ar reālu naudu, ja neskaita bāriņu naudu bez vecāku aprūpes palikušiem bērniem – pāris latu mēnesī;
  • faktiski bērns skolā atrodas pilnā apgādībā līdz 18, 20, 21 gadiem: dzīvodams „siltumnīcas” apstākļos: saņemot visu labāko uztura, dzīves apstākļu, medicīniskās aprūpes, mācību nodrošinājuma, brīvā laika organizācijas aspektā, pierazdams visu iegūt bez redzamas piepūles, bet pēc skolas beigšanas tam jāmācās pierast pie daudz piezemētāka dzīves līmeņa, kas daudziem šķiet nepieņemami un tie meklē vieglākus risinājumus, nonākot tiesību sargājošu orgānu uzmanības lokā;
  • valstī nestrādā bērnu agrīnās diagnostikas un attīstības traucējumu korekcijas princips un šī iemesla dēļ bērns caurmērā speciālistu redzeslokā nonāk novēloti - tikai ierodoties uz mācībām skolā, lai gan savlaicīgi uzsākts un realizēts korekcijas darbs ( vecāku apmācība tā veikšanā) ļautu samazināt problēmu loku, ar kuru pēc tam jārisina skolai;
  • netiek pienācīgi realizēts zināšanu pamatīgas apguves princips, kas dod katram bērnam atbilstoša līmeņa stabilas pamatzināšanas un pamatojas uz to, ka uz kārtīgi apgūtu pamatzināšanu bāzes tiek plānots nākošais apgūstamo zināšanu solis, kura apguves ātrumu nosaka bērnu reālās zināšanas, iemaņas un prasmes, un nevis obligātais tematiskais plāns vai standarti.
  • notikusi paaudžu maiņa lielākajā daļā speciālās izglītības iestāžu pedagoģiskajos kolektīvos, kas ļāvusi speciālo skolu darbā iesaistīties skolotājiem, kuru attieksme pret šādiem bērniem nav humāna, bet darbā tiek saskatīta iespēja saņemt naudiskas piemaksas ar ļoti mazu atbildības pakāpi u.t.t., bet nav speciālās izglītības skolotāju atlases kritēriju.

Latvijā ir zināmi un tiek realizēti vairāki integrācijas modeļi:

  • sākotnēji visizplatītākais ar attīstības traucējumiem integrācijas modelis bija speciālās klases veidošana vispārizglītojošās skolā, kur mācību process notiek atsevišķi - speciālai klasei šķirti no vispārizglītojošajām klasēm. Integrācija ir daļēja, tā notiek sociālā līmenī, bērniem piedaloties kopīgos projektos, pasākumos, starpbrīžos.
  • nākamais pakāpiens - speciālā klase vispārizglītojošajā skolā, no kuras bērni ar attīstības traucējumiem uz atsevišķām stundām dodas uz vispārizglītojošajām klasēm. Integrācija notiek ne tikai sociālajā jomā. Bērni ar attīstības traucējumiem piedalās vispārizglītojošajā mācību procesā. Lai gan šis modelis ir daudz progresīvāks, to joprojām uzskata par nepilnīgu integrāciju.
  • skolēns visumā ir integrēts vispārizglītojošajā klasē, taču nepiedalās atsevišķās stundās (piemēram, valodas vai matemātikā). Sājā laikā ar skolēnu nodarbojas speciālās izglītības skolotājs. Integrācija ir gandrīz pilnīga, tā kā lielāko dienas daļu skolēns uzturas vispārizglītojošas klases vidē. Vienīgā šī modeļa nepilnība var slēpties skolotāju sliktā savstarpējā sadarbībā.
  • skolēns ir integrēts vispārizglītojošajā klasē. Bērns ar attīstības traucējumiem pavada visu laiku vispārizglītojošajā klasē ar asistenta atbalstu vai bez tā.

Bērnus var integrēt vispārizglītojošajās izglītības iestāde:

  • Iekļaujot vispārējās izglītības klasē;
  • -vispārējās izglītības klasē var integrēt bērnus, ja pedagogiem, kas strādā ar šo klasi, ir atbilstoša izglītība un izglītojamo kopskaits šajā klasē nav lielāks par 20; - vienā vispārējās izglītības klasē integrē ne vairāk par 5 bērniem ar viegliem psihiskās attīstības traucējumiem un grūtībām mācībās un ne vairāk par 4 bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem.
  • Atverot atsevišķu klasi (speciālās izglītības klasi), piedāvā: -nodrošinājumu; -licencētas speciālas izglītības programmas apguvi pedagogu, kam ir atbilstoša profesionālā kvalifikācija, vadībā; - aprūpi, ko sniedz sertificēts medicīniskais personāls vai ārstniecības iestāde, pamatojoties uz noslēgtu līgumu ar izglītības iestādes dibinātāju;

Vispārējās izglītības klasē vai atsevišķā klasē (speciālās izglītības klasē) īstenojamas Izglītības un zinātnes ministrijas vispārējās izglītības programmu reģistrā noteiktās speciālās izglītības programmas, tām atbilstošās diagnozes un nodrošinājums;

Izglītības iestādē, kur integrē bērnus, ne retāk kā reizi gadā tiek analizēts atbilstošais mācību darbs un pedagoģiskā darbība, precizētas individuālās mācību un attīstības programmas. Par dažāda veida rezultātiem darbā ar bērniem pastāvīgi tiek informēti vecāki.

Lai apmācītu skolēnus ar speciālām vajadzībām vispārējās izglītības iestādei ir jāizstrādā un jālicencē atbilstoša speciālās izglītības programma, skolotājiem jāstrādā ar atbilstošām mācību priekšmetu programmām un mācību grāmatām.

Arvien vairāk skolēnu ar attīstības traucējumiem paliek mācīties vispārizglītojošajās skolās, jo to pieprasa vecāki, kuri atsakās savus bērnus sūtīt uz internātskolām. Vecāku galvenais arguments: lai bērni vakarā būtu mājās, ģimenē un viņiem netiktu uz visu mūžu "uzspiests" speciālās skolas zīmogs Sekmīgas bērnu ar attīstības traucējumiem integrācijas vispārizglītojošās izglītības iestādēs priekšnoteikumi.

Sekmīgai bērnu ar attīstības traucējumiem integrācijai vispārizglītojošās izglītības iestādēs nodrošināšanai jāņem vērā sekojoši aspekti:

  • labvēlīgas vides veidošana,
  • skolotāju sagatavošana darbam ar bērniem, kuriem ir attīstības traucējumi,
  • sabiedrības attieksmes veidošana par bērniem ar attīstības traucējumiem,
  • telpu pielāgošana bērniem ar attīstības traucējumiem,
  • darbs ar vecākiem, kuriem ir bērni ar attīstības traucējumiem

Šodien jau ir izpētītās un izvirzītās prasības, lai varētu sākt runāt par kvalitātes izmaiņām:

  • komandas darbs - nepieciešama agrīna diagnostika, ko varētu veikt sociālais pedagogs kopā ar psihologu, psihiatru, neiropatologu un citiem speciālistiem, jo bieži uzvedības traucējumi saistīti ar izmaiņām nervu sistēmā un psihē. Savlaicīgi konstatētie traucējumi ļautu pareizi veikt sociāli pedagoģisko darbu un ātrāk novērst tos;
  • plašākas korekcijas klašu izveidošanas un individuālās apmācības realizēšanas iespējas (mazāk birokrātijas, atbilstošus štatus, piemaksas, korekcijas klases ar mazāku bērnu skaitu lauku skolās, saglabājot valstī mazās skolas); sociālo pedagogu štata vietas noteikt pēc pedagoģiskās korekcijas klašu skaita vai pēc skolēnu skaita skolā, kuriem ir nepieciešama pedagoģiskā korekcija;
  • nodrošināt sociālā pedagoga štata vietu katrā skolā (piešķirot valsts mērķdotācijas finansējumu), psihologs būtu skolā nepieciešams skolā katru dienu;
  • pieredzes apmaiņa ar skolotajiem, kas strādā ar korekcijas klasēm;
  • veidot skolotājiem psiholoģiskā atbalsta sistēmu, kas novērstu profesionālās izdegšanas sindromu;
  • apmācīt pedagogus darbam ar šādiem skolēniem (organizēt seminārus, pieaicināt lektorus, speciālistus, kas apmācītu darbam ar bērniem, kuriem ir uzvedības traucējumi), izstrādāt speciālu metodiku, rajonu centros organizēt profesionālo apmācību darbam ar šiem bērniem;
  • nodrošināt skolas ar kvalificētiem pedagogiem, sociālajiem pedagogiem, psihologiem;
  • samazināt pamatskolā pavadāmo gadu skaitu līdz 16.g.v.;
  • mūsdienīgu mācību metožu izmantošana stundās;
  • valsts līmenī jāveido sistēma, kas nodrošinātu korekcijas darbu ar šiem bērniem jau pirmsskolas izglītības iestādēs;
  • organizēt korekcijas klases jau pēc l.kl. beigām;
  • obligātā minimālā skolēnu skaita samazināšana klasē, kas dotu iespēju vairāk izmantot individuālās metodes mācību uzaudzināšanas procesā; • izglītības nozīmes palielināšana valsts līmenī;
  • kvalificēts pedagogs individuālam darbam ar šiem skolēniem katrā skolā;
  • klasēs, kur mācās bērai ar uzvedības traucējumiem, jānodrošina otrs pedagogs, kurš strādā tieši ar šiem bērniem;
  • skolās primāri atbalstīt praktiska rakstura interešu pulciņus un jaunrades nometnes (mazāk izklaides); • atjaunot skolās uzvedības vērtējuma sistēmu;
  • jāievieš policistu dežūras skolā;
  • mācību priekšmetu satura atslogošana, palielinot praktiskās darbības apjomu

Debatēs piedalījās 4 konferences dalībnieki, kas papildināja referātos izskanējušās domas, kā arī speciālās izglītības iestādes vadītājs, kurš iebilda pret integrācijas procesu nepieciešamību vispār.





RA Kontaktinformācija
Rēzekne, Atbrīvošanas aleja 90
LV-4601

Tālrunis: +371 64623709
Fakss: +371 64625901

 

Uz lapas sākumu

© Rēzeknes Augstskola
Visus jautājumus un ierosinājumus
sūtiet uz web@ru.lv