English
Meklēšana

Web-lapas karte
Aktualitātes - Studentu dzīves aktualitātes
03.05.2012
Par filoloģiju, dzejas rakstīšanu un teātri

Par filoloģiju, dzejas rakstīšanu un teātri

„Studēt Rēzeknes Augstskolā izvēlējos tāpēc, ka augstskolā ir gan augsta līmeņa pasniedzēji, gan piedāvātie studiju kursi (jo īpaši tie, kas ir tendēti uz latgaliešu valodu), gan arī sociālu apstākļu dēļ. Pagaidām nejūtos vīlusies par savu izvēli,” tā stāsta RA 3. kursa filoloģe Mārīte Krasnobaja, kura labprāt piekrita dalīties pārdomās par savu izvēlēto studiju programmu un radošajām ikdienas nodarbēm.

Mārīte ir no Rēzeknes novada Pušas pagasta, bet pārsvarā ir sastopama Maltā. „Mācījos Pušas pamatskolā, bet vidusskolas laikā – Maltas 1. vidusskolā. Tieši mācoties Maltā, sapratu, ko es vēlos mācīties tālāk. Par filologu izvēlējos mācīties gan tāpēc, ka man literatūra kā priekšmets padevās vidusskolas gados, gan arī tāpēc, ka šī profesija mani piesaista, jo ļauj sevi pierādīt un parādīt citiem ne tikai no literatūras viedokļa. Filologa iegūtās zināšanas var izmantot arī teātrī, uz skatuves, rakstot dzeju,” stāsta jauniete.

Kad jautāju, kādam tad ir jābūt labam filologam, Mārīte atbild: „Labs filologs ir tāds, kurš spēj „piešauties” ne tikai tam, ko viņam māca, bet arī citām lietām. Filologs nav stereotips par sēdēšanu pie grāmatām un būšanu par skolotāju. Tā ir profesija, kas ļauj izpausties arī citur ar savām filologa zināšanām.”

 

Dzeja – pārdomu galds

 

Savu pirmo dzejoli Mārīte uzrakstīja 18 gadu vecumā. Bet, kā viņa pati saka, tad „tie bija tikai tādi domu uzplaiksnījumi”. Jauniete atzīst, ka dzeja viņai ir domu pārkārtošana. „Citreiz tā rodas pēc cita cilvēka dzejas lasīšanas, kad rodas kādas pārdomas par izteikto ideju. Pārsvarā manā dzejā „dzīvo” ikdienas cilvēki, kurus ne visi pamanām vai arī nevēlamies pamanīt, kā arī sajūtas, ko viņi manī izraisa,” stāsta Mārīte. „Dzeja man ir pārdomu galds, uz kura es izklāju savas domas rindās un „uzservēju” tās citiem. Ir brīži, kad tas sanāk, ir brīži, kad nesanāk. Es nevaru apsēsties pie galda un nolemt, ka tagad rakstīšu dzeju. Tā nāk pati, es nevaru noteikt tai dzimšanas brīdi. Tā vienkārši atnāk. Visvairāk jau tad, kad pārdomāt daudzas lietas liek tieši tie cilvēki, kuri ir apkārt, jo tieši tad rodas domu secinājumi.”

Pagājušā gada Andrejdienās Mārīte, deklamējot savu dzeju, izcīnīja galveno balvu. Jauniete atzīst, ka pārsvarā savu dzeju gan nevienam nedeklamējot. „Arī Andrejdienas galvenās balvas iegūšana man pašai bija liels pārsteigums, jo patiesībā nemaz necerēju uz to. Man dzeja nav sacensības,” saka Mārīte.

 

Teātris piesaista ar brīvību, improvizāciju un sevis attīstīšanu

 

Mārīte savu radošo enerģiju ieliek ne tikai dzejas rindās, bet arī darbojoties RA teātrī „ĶerRA”. „Teātris mani piesaista ar brīvību, plastiskumu, improvizāciju, sevis attīstīšanu, darbu ar sevi, lai to varētu parādīt arī citiem. Es daru, man patīk un ir prieks par padarīto.”

Jauniete atzīst, ka viņai neesot tādas konkrētas mīļākās lomas. „No tām, kas man ir bijušas, sirdij tuvākā laikam ir Šerloks Holmss un viņa glūnošais skatiens. Pati kādreiz gribētu pamēģināt kādu netradicionālu lomu, kas radītu daudz smieklu. Kādu – grūti konkretizēt,” Mārīte stāsta.

 

„Kas paliks pēc mums?”

 

Šī gada pavasarī Mārīte kopā ar citiem RA teātra „ĶerRA” dalībniekiem piedalījās Latvijas augstskolu studentu teātru festivālā, kas norisinājās Rīgas Tehniskajā universitātē, un iejutās Viņas lomā.  Ar Ivetas Ratinīkas dzejas kompozīciju „Kas paliks pēc mums?” RA teātris triumfēja gan kā Gada izrādes balvas, gan arī kā galvenās balvas – Sudraba Āksta cepures – ieguvēji.

„Dzeja ir vissarežģītākais literatūras žanrs, kurā ietverto domu parādīt uz skatuves. Jā, aktieris to saprot, viņš ir iejuties sajūtā, izdzīvojis to caur sevi, bet vai to tāpat sapratīs arī skatītājs – tas ir kas cits. Tieši šādas sajūtas radīja arī Ivetas Ratinīkas dzejas Es tēls – Viņa. Vienubrīd Viņa ir iemesls mīlestības dzimšanai kā saullēktam, jūtas brīva kā putns un skatās uz pasauli pavisam ar citām acīm – caur logu, kuru pati tīrījusi, lai redzētu Citu pasauli, te iemīlējusies, gatava atdoties vīrietim, gatava atdot Viņam savu miesu un garu. Te atkal sabrūk savu sajūtu varā. Tieši tā arī vajadzēja justies man šajās lomās. Ja neizdzīvo sajūtu, to nevar patiesi un ticami notēlot,” stāsta Mārīte. Viņa atzīst, ka uzvara bija negaidīta. „Nemelošu, ja teikšu, ka likās pat neticami. Sajūtas bija neaprakstāmas. Bija arī prieka asaras. Vēl joprojām ir tāda sajūta kā uz viļņa. To ļoti ietekmē arī draugi, paziņas, kuri satiekot saka: „Apsveicu, malači! Jūs to bijāt pelnījuši!” Ir gandarījuma sajūta. Prieks.”

 

***

„Daudzi mani draugi arī raksta dzeju, tāpēc savā starpā nediskutējam ne par dzeju, ne ko tamlīdzīgu. Vairāk jau aizrauj teātris. Ja viņi zina, ka es uzstāšos, tad ierodas uz izrādi, bet ne visi. Tie, kurus interesē. Daudzus tas nepiesaista. Nevienu nevar piespiest, un, manuprāt, arī nevajag,. Ja cilvēkam tas ir vajadzīgs, viņš pats meklē, iet un dara,” uzskata Mārīte.

 

Suolejs iudiņs ir gryuts.

Suolejim cylvākim juopalīk zam golda.

Tai sacēje muna baba,

kurai suoļs storp grumbom īaudzs.

Skuobi uobuli laikā juonūvuoc nu kūka,

lai zeme naūž piec tryudim,

Kod namuokam nūturēt sulu.

***

Nataisns siluets

I drēbis gobols.

Bez gruntiešonys

Sasajaucās vysaiduos proporcejuos.

Kurā breidī cylvāks palīk par zvaigzni?

Piec dzeivis, pa celi aizejūt

 

***

 

Atej pi cylvāka ar laiku

Iz kaidu laiku.

Jau tai mes steivi zibini-

Atejam, pašķeistam i

izberam

palnus.

 

Inga Kaļva,

SAN informācijas speciāliste






RA Kontaktinformācija
Rēzekne, Atbrīvošanas aleja 90
LV-4601

Tālrunis: +371 64623709
Fakss: +371 64625901

 

Uz lapas sākumu

© Rēzeknes Augstskola
Visus jautājumus un ierosinājumus
sūtiet uz web@ru.lv